ieraksts 340

Cilvēks nav viendimensionāla būtne. Viņš vienmēr dzīvo un cieš vairākās dimensijās vienlaikus. Tāpēc arī kristīgā, t.i., mesiāniskā rīcība nevar realizēties viendimensionāli, bet tai jāizvēršas par kopsakarīgu procesu cilvēka dažādajās dimensijās. Šeit mēs nošķiram tādas dimensijas, kuras nav atvasināmas cita no citas. Tādējādi mesiāniskā rīcība šodien īstenojas:
1) cīņā par ekonomisku taisnīgumu, pretojoties cilvēka iespējai ekspluatēt cilvēku;
2) cīņā par cilvēktiesībām un brīvību, pretojoties cilvēka iespējai politiski apspiest cilvēku;
3) cīņā par cilvēku solidaritāti, iestājoties pret kultūras, rasistisku un dzimumu atsvešinātību starp cilvēkiem;
4) cīņā par ekoloģisku mieru ar dabu, pretojoties cilvēka iespējai postīt dabu ar industrializāciju;
5) cīņā par drošību, pretojoties apātijai personīgajā dzīvē.
Taču cilvēka dažādās dimensijas savā starpā ir cieši saistītas tādā nozīmē, ka nav iespējams ekonomiskais taisnīgums bez politiskās brīvības, un sociāli ekonomisko apstākļu uzlabošana bez kulturālās atsvešināšanās pārvarēšanas un personīgās atgriešanās no apātijas uz cerību.

Politiskajā dimensijā Dievs ir klātesošs kā cilvēka cieņa un brīvība. Kultūras dimensijā viņš viņš ir klātesošs solidaritātē; ekoloģijā klātesošs kā miers un mierā ar dabu; bet personiski mēs viņa klātesamību piedzīvojam drošībā.

Jirgens Moltmans, Politiskā teoloģija (1984)

ieraksts 339

Mācītāja (Pulcētāja) teksts savā būtībā ir ietekmējies no helēnismā valdošajiem pasaules uzskatiem, tajā, samērā regulāri tiek uzsvērta esošās dzīves nozīmība [Māc 9:4], pretstatā pēcnāvei, par kuras esamību nav pārliecības [Māc 3:18-22] (protams ir izlasāmas arī pretrunas iepriekš paustajai domai, jo tekstā vietām tiek piesaukta JHVH tiesa, kuras priekšā stāsies cilvēks [Māc 11:9]). Tiek izteikta nožēla par ierobežoto laika posmu, kurā viņam ir iespēja baudīt sava darba augļus [Māc 2:18-19], tamdēļ teksta lasītājs saņem aicinājumu būt gudram un neatstāt dzīves izbaudīšanu un līksmību uz vēlāku laiku (tipisks grieķu domas paraugs), jo tāds var nepienākt. Mācītāja tekstā tiek uzsvērta labu draugu nozīme, kā arī, izteiktas šaubas par pēcnācēju nepieciešamību, norādīts uz gudrības pārākumu pār bagātību, savukārt gudrība tiek aprakstīta ka lēnprātība un spēja sabalansēt savas izvēles starp labo un ļauno [Māc 7:15-18] (ir norādīts uz JVHV īpašo attieksmi pret gudrajiem, kuriem tiek apsolīti pasaules labumi, kurus ir sastrādājuši grēcinieki (nelgas), [Māc 2:26]). Būtiskas ir individuālās, nevis kolektīvās izvēles, noliedzot kolektīvo atbildību par pieņemtajiem lēmumiem un pastrādāto, tomēr tiek uzsvērts, ka neatkarīgi no sabiedriskā stāvokļa un darbiem, visi reiz kļūs par pīšļiem un zemi [Māc 3:20].

Sālamana gudrības grāmata, kas iekļauta deiterokanoniskajos rakstos, pretstatā Mācītājam ir saskatāmas ilgas pēc mūžības, pašreizējā dzīve tiek definēta kā īslaicīga pietura, ceļā uz to [Sāl 9:14-18](N.B. abiem tekstiem autorība tiek piedēvēta ķēniņam Sālamanam, tomēr pēc uzbūves, izmantotās valodas un teoloģiskā redzējuma tie ir loti atšķirīgi. Ja Mācītājā ir saskatāma pēc Aleksandra grieķu kultūras iezīmes, tad Sālamana gudrības grāmata ir mesiāniska un satur teoloģiskus terminus un redzējumus, kas raksturīgi pirmkristiešiem, nevis ebrejiem [Sāl 1:5], savukārt tas izslēdz šaubas, ka šo tekstu autors nav Sālamans — viņam dzīves laikā nebija iespējams saskarties ar abiem šiem domas virzieniem).
Tamdēļ nav vietas izbrīnam par Sālamana gudrības grāmatā ietverto kritiku, kura ir pausta pret Mācītājā pausto. Pretnostatītas un nopeltas tiek gandrīz visas vērtības, par kurām iestājās Mācītāja teksta autors.
Tiek attaisnota gan nāve un tās vieta cilvēka dzīvē [Sāl 5:10-15], tikumīga dzīve tiek pasludināta par augstāko sasniegumu, noliedzot baudkārības (kritika Mācītajā esošajam aicinājumam baudīt dzīvi, kas, kā nojaušams, ietver arī intīmas attiecības starp partneriem, kuru starpā nav noslēgtas laulības) [Sāl 4:1-4], tamdēļ Sālamana gudrības grāmatas autors piedāvā baudīšanu aizstāt ar ticību JHVH, grēku nožēlu un taisnīgumu [Sāl 12:2].
Sālamana gudrības grāmatas autors uzver, ka gudrība ir JHVH dāvana, nevis cilvēka sasniegums. Gudrības saņēmējam ir jābūt pateicīgam par to, kā arī ir jāizmanto tā, lai pasaule veicinātu taisnību [Sāl 7:7-14]. Gudrība tiek raksturota kā pāri laikam esoša, kurai nav cilvēciskas formas un tā nav saistīta ar cilvēku, tomēr cilvēks, iegūstot JHVH labvēlību, saņem iespēju gudrību sevī uzņemt [Sāl 10:13:14].

ieraksts 337

Jeremijas grāmatas 31. nodaļā no 31. līdz 34. pantam tiek pravietots par jaunu sākumu, kad vecā derība (Sīnāja kalna), kura tika noslēgta caur Mozu, vairs nebūs spēkā, jo ikviens iegūs jaunu saikni ar JHVH, nepastarpinātu, padarot priesteru un citu rakstu zinātāju šķiru par nevajadzīgu (nepārprotama opozīcija tiem, kuri vēlējās atjaunot templi un monarhiju, kā arī neslēpta norāde nepieciešamo decentralizāciju, atņemot Jeruzalemei kulta centra un galvaspilsētas statusus (skatīt sadaļu par grēku piedošanu, kurā ir aprakstīta tieša JHVH labvēlība ikvienam personīgi, bez starpniekiem)), jo katra indivīda sirdsapziņa būs mēraukla pašam sev, pateicoties Kunga apsolītajai jaunai derībai, kas taps iedēstīta ikviena sirdī, ar to saprotot ikkatru, no divpadsmit cilšu pēctečiem, neatkarīgi no puses kurā viņu tēvi atradās pēc Zālamana valsts (ir saskatāmas ilgas pēc antemonorhijas laikiem).

Ecehiēla grāmatas 36. nodaļā no 24. līdz 28 pantam esošajā tekstā, caur pareģojumu ir izteiktas ilgas pēc atgriešanās no deportācijas Izraēlā (Dienvidu valsts teritorijā), tiek norādīts uz vēlmi attīrīt tautiešus (gan palikušos, gan deportētos) no grēkiem, kā noprotams, šī uzdevuma izpildei būs vajadzīgi priesteri un centralizēta kulta vieta (skatīt norādi uz Garu – tam būs vajadzīga mājvieta – templis). Pretstatā Jeremijas pravietojumam, par katra individuālo saskarsmi ar JHVH, Ecehiēls sludina kolektīvo atbildību (kas nereti praksē nozīmē augšējo šķiru dominanci par zemākajām), jo visi taps tiesāti par kopējiem grēkiem un vainām. Šis ir arī veids, kā centrālā vara leģitimitātē izveidoto tiesu sistēmu.

Jeremijas 31. nodaļā esošais teksts ir norāde uz individuālu saskarsmi ar Dievu, kurā neatņemama sastāvdaļa ir reliģiskā kulta praktizētāja briedums, pretstatā 5. Mozus grāmatas 4. līdz 9. pants apraksta komunikāciju pavēļu formā, izslēdzot personisko komunikāciju ar JHVH, jo kulta praktizētāji tiek uzskatīti par spriest, domāt un rīkoties nespējīgiem, tamdēļ tos, gluži kā aitu baru, ir jādzen pareizajā virzienā.
Tekstos ir saredzams konflikts starp savdabīgu reliģisko anarhismu no Jeremijas puses un reliģisko konservatīvismu no Deuteronomium autora/u puses – kas iever kulta centralizāciju, definēšanu un garīdzniecības šķiras saglabāšanu, kuras uzdevums būtu rūpēties par pašu definētā un izstrādātā kulta pareizu piekopšanu.