podkāsts 5

Piektā podkāsta ieraksta viesis ir Māris, ar kuru kopā runājām par reliģiju, tās vietu Eiropas kultūrtelpā un Latvijas Universitāti, kuras ājurvēdas un homeopātijas profesionālajām pilnveides izglītības programmām pievienosies arī Latvijas katoļu baznīcas vadīta fakultāte, kas nevien ir pretrunā akadēmiskajiem principiem, bet arī, manuprāt, pārkāpj Universitātes satversmi (punkti: 3.5, 3.6, 3.8, 4.2, 4.7, 4.27, 4.28, 5.2, 6.3) un Latvijas Republikas Satversmes 99. pantu. Turpināt lasīt “podkāsts 5”

ieraksts 347

Gustavo Gutierreza (Gustavo Gutiérrez) ietekme uz mūsdienu reliģisko izpratni Dienvidamerikā un arī pārējā mūsdienu pasaulē, saistībā ar garīgās prakses realizāciju dzīvē un ikdienas darbos, ir atstājusi neizdzēšamas pēdas, palīdzot veidoties diskursam, kas ir galēji pretējs tam ko iepriekš sludināja oficiālā Katoļu Baznīca. Atzīmēšu, ka pēdējie pontifi ir apzināti darbojušies pret Gustavo Gutierreza un viņa domubiedri paustajām idejām, tomēr ironiskā kārtā, tas nav traucējis tiem aizņemties dažus punktus (atmetot hierarhiski organizētajai baznīcas struktūrai un cilvēkiem netīkamo) no ideoloģiskās un teoloģiskās bāzes, ko viņš ir izstrādājis. Jau laikus vēlos norādīt, ka izmantošu divus terminus nabago baznīcu un bagāto baznīcu, kuras sasvstarpēji atrodas pretpozīcijās, lai gan no ārpuses tiek uztvertas kā vienots veselums (kā uzsver nikaragviešu priesteris un teologs Ernesto Kardenals (Ernesto Cardenal) – patiesā ir tā baznīca, kura ir Jēzus Kristus, un tā ir tā, kura kalpo trūcīgajiem).

Savu redzējumu par Gustavo Gutierreza sludinato teoloģiju balstu trijās viņa grāmatās: “Liberation and Change: Freedom and Salvation – a political problem”, “A Theology of Liberation”, “The Truth Shall Make You Free: Confrontations”.

Gustavo Gutierrezs (Gustavo Gutiérrez) piedzima 1928. gadā Limā (Peru) kečvi (termins ietver sevī vairākas Dienvidamerikas tautas, kuras runā kečivi valodā) un spāņu iebraucēju ģimenē[1], bērnībā cieta no osteomielita, tamdēļ vecumā no divpadsmit līdz astoņpadsmit gadiem pārvietojās ratiņkrēslā. Iesākumā Gustavo Gutierrezs studēja literatūru un psihiatriju, tomēr sapratis, ka vēlas ko vairāk, viņš kļuva par dominikāņu ordeņa brāli un Romas Katoļu Baznīcas priesteri (1959), papildus sākot studēt teoloģiju Lēvenā, Lionā (1985. gadā kļuva par doktoru) un Gregoriaņu Universitātē Romā. Kā priesteris Gustavo Gutierezzs kalpoja Iglesia Cristo Redentor draudzē Rimakā (Peru). Savukārt 1974. gadā nodibināja Bartolomé de Las Casas institūtu, lai ar caur to palīdzētu trūcīgajiem Dienvidamerikas trūcīgajiem.
Turpināt lasīt “ieraksts 347”

ieraksts 346

Iespējams nezini, Vecajā Derībā esošajos psalmos ir arī lāsti, kas mūslaiku kristiešiem it kā ir nepieņemami, tomēr paši par sevi ir šie neviennozīmīgie teksti ir uzmanības vērti, un mēs nedrīkstam ignorēt vēsturisko kontekstu kurā šie teksti ir tapuši.

Redzi, lāsta psalmu esamība Vecajā Derībā ir skaidrojama kā pragmatiska rīcība no Israēla puses, kuru vadīja vēlme nodrošināt savu turpmāko eksistenci, izmantojot viņiem zināmā transcendentā spēka palīdzību. Lai panāktu vēlamo JHVH reakciju, sākumā Viņš tiek iežēlināts ar Israēla bēdu stāstu par draudīgo ģeopolitisko situāciju (Israēls un tās valdnieki labi apzinājās savu niecīgumu un nespēku attiecībā pret apkārt esošajām lielvarām), žēlabām noslēdzoties, psalmos tiek izteikts aicinājums JHVH sodīt un pazemot Israēlam naidīgās tautas un valstis, tātad, Israēlam labvēlīga iznākuma gadījumā (kas cieši ir saistīta ar JHVH vēlmi uzklausīt lūgšanas un vaimanas) rastos iespēja palielināt savu ietekmi Palestīnas teritorijā.

Der atzīmēt, ka psalmos ietverto aicinājumu uz vardarbību no JHVH puses var interpretēt kā Israēla vēlmi piespiest viņu dievu pildīt saistības(ברית) pret uzraugāmo un izvēlēto tautu, kura savu līguma pusi ir pildījusi, tomēr tas viņus nav pasargājis no nelaimēm un apkārtējo tautu spējas tos pakļaut (regulāri tiek norādīts uz svešo, tas ir, pāridarītāju ļaunumu un bezdievību, kas pēc Israēla domām ir jau pietiekami liels pārkāpums, lai tos sodītu).
Papildus, lai garantētu lūguma (pieprasījuma) sadzirdēšanu, JHVH tiek godināts un cildināts, nekaunīgi pārkāpjot robežu, kas komplimentus un atzinību nošķir no lišķības (Ps 59:10-11).

Pašu lāsta psalmu uzbūve ir samērā vienkārša. Iesākumā notiek situācijas apraksts un žēlabas (Ps 58:4-5, Ps 59:7-8, Ps 69:3, Ps 109:2-3), neaizmirstot uzsvērt Israēla nevainīgumu un ciešanas(Ps 58:2 Ps 59:4-5, Ps 69:5, Ps 109:2-5), tad seko norāde uz sodu, kāds pienāktos pāridarītājiem (Ps 58:7, Ps 69:23, Ps 109:6-13), bet nobeigumā tiek cildināts un slavēts JHVH(Ps 58:12, Ps 59:18, Ps 69:35-36, Ps 109:30-31), kurš savā lielajā žēlastībā un patikā pret Israēlu, iznīdēs tā naidniekus.

Ir novērojama arī tendence, ka visus lāsta psalmus caurvij cerības un ticības aspekti, kuri norāda uz lūdzēju pārliecību jau pašā sākumā, ka lūgšana tiks uzklausīta.

ieraksts 344

Lai arī daudzu Bībeles pētnieku Vecās Derības centra meklējumi, nereti, ir noveduši strupceļā, vai arī bijuši maldīgi – uz ko norāda arī sava darbā “Passion of God: A Center in Biblical Theology” Deivids M. Karrs (David M. Carr) jau pirmās sadaļas “Methodological Introduction” pirmajās divās rindkopās, tomēr tas nekavē šādu centru meklēt un mēģināt definēt arī Karram, savus meklējumus pamatojot ar fon Rada (Gerhard von Rad) darbos atrodamo skeptisko attieksmi pret šādu centru teoloģisko konstruēšanu, kas paša fon Rada tekstos, ironiskā kārtā, tomēr esot izgaismojies, kā JHVH pašatklāsme, kuru, iespējams, varot uzskatīt par šādu kopēju un vienotu centru, ap kuru un kura iedvesmota, caurausta ir Vecā Derība.

Deivids M. Karrs nepiedāvā izvirzīt priekšplānā kādu no Vecajā Derībā sastopamajām teoloģijām vai notikumiem, bet gan aplūkot tekstos sajūtamās un izlasāmās JHVH īpašās attiecības ar Israēlu, kurās varot saskatīt kaisli, iekāri un greizsirdību. Uzsvars tiekot likts uz kaisli, kura nepārtop seksuālā kontaktā (šis apgalvojums nebūs īsti konsekvents, jo 14. lpp. aprakstītas pravieša Jeremija žēlabas par JHVH ielaušanos viņa dzīvē, šo ielaušanos pielīdzinot izvarošanai [Jer 20]).
Israēla un JHVH attiecības izpaužas kā gādīga, tomēr greizsirdīga un atriebīga vīra, no JHVH puses, un neuzticīgas sievas – staigules, no Israēla puses, sadzīvošanas stāsts.
Šis Deivida M. Karra piedāvātais Vecās Derības centrs, kā koncepcija Israēlam bija labi izprotams, jo tas dzīvoja patriarhālā sabiedrībā, kurā sievietes uzdevums un pienākums bija paklausīt vīram, savukārt par laulības pārkāpšanu, vai nevainības zaudēšanu pirms tām, tā tika bargi sodīta no vīra puses, tomēr tas nenozīmēja, ka arī vīram bija piemērotas tik pat stingras prasības, jo viņš drīkstēja apņemt arī citas sievas, pirkt prostitūtu pakalpojumus un stāties intīmos sakaros pirms laulībām. Manuprāt, šī alegorija par vīru un sievu, ir izmantota, lai Israēls varētu attaisnot visas piedzīvotās grūtības un mokas, kuras tika piedzīvotas, jo gluži kā sieviete, kuru bez pašas piekrišanas izprecina, arī Israēls sevi juta kā ar varu paņemts JHVH apgādībā, par pakļaušanos saņemot apsolījumu kļūt par lielu, varenu un daudzskaitlīgu tautu. Savukārt JHVH nostatīšana vīra, lasīt varenā kunga lomā, bija skaidra norāde uz Israēla bezspēcību attiecībā pret JHVH lēmumiem un spēku (varenumu). Skaidri definētas attiecības, kuru pamatā ir līgums, bija izplatīta prakse Tuvajos Austrumos, tamdēļ starp JHVH un Israēlu Sīnāja kalnā tika noslēgta derība ir tikai likumsakarība, kurā Israēlam paskaidroti tā pienākumi pret kungu (vīru) JHVH.

Savukārt cita Israēla un JHVH attiecību šķautne iezīmeja kaisli, par kuru varam lasīt “Dziesmu dziesmā” (interesanta iezīme, Karrs ir pieslējies tradicionālajai skolai, kura nesaredzēja šajā literārajā darbā iekāri un seksuālas darbības starp vīrieti (lirisko es) un sievieti, tomēr Karrs domu ir modificējis, apgalvojot, ka šis teksts ir kā mīlas apliecinājums starp Israēlu un viņas vīru JHVH).
Ir jāsecina, ka šīs Israēla un JHVH attiecības ir savdabīgs cikls, kurā ir vairāki posmi, kas ietver jaunavības, šķīstības atgūšanu [Jer 31:1-3], jaunas derības noslēgšana (drīzāk gan vecās derības atjaunošana un papildināšana), kaisles laikmets (kad Israēls dzīvo kopībā un mīlestībā ar savu kungu, vīru), atkrišana un krāpšana (kuras laikā Israēls novēršas no JHVH, nereti to sākt krāpt ar citiem dieviem, pārstāj To klausīt, būt kopā ar To), JHVH greizsirdības lēkme, kas rezultējas ar dusmām un sodu pār Israēlu, kam savukārt seko sagrēkojušā Israēla bēdas un vaimanas par uzliktā soda bardzību, kā arī piedošanas lūgšana kungam (vīram/JHVH), kam seko šķirstīšanās un attiecību atjaunošana ar JHVH.