Vakar sanāca atkal parunāties ar sieviešcilvēkiem, kuri centās izdibināt, kurā brīdī cilvēks (lasīt tēviņš), izlemj kļūt par sēni un sākt dzīvot mierīgu ģimenes dzīvi. Atļaušot necitēt visu manu domu birumu, bet pamatdoma bija tāda, ja redzi, ka puisietis ir pārstājis vazāties apkārt, nedzer vairs tehnisko un tu pati sajūti sevī spēku būt par māti vīrišķa bērniem, tad grāb ciet, kamēr to nav izdarījusi cita.
Un vēl, esmu pasācis skaļi aurot, kad minos cauri Pārdaugavai, lai nokļūtu virpotavā. Nē, nekas traks tas šķiet nav, tikai pāris dzīvnieciski rēcieni, lai sagatavotos dienai, īstenībā tā ir pat foršāk, jo atkrīt paredzētais laiks dziedāšanai, tamdēļ vairāk minūšu atvēlēt domāšanai. Vai esmu teicis, ka sparīgi domāt un mīties ar veļļuku ir ŌSM?
