Rokās nokļuva kāds pavecāks žurnāls “Klubs”, samērā garlaicīga lasāmviela, kura ir domāta tipiņiem kuri nēsā salvešu paciņu kabatā un ir tādi viltoti intelektuāļi. Bet tam nav nozīmes. Izšķirstījis pāris minūtēs to glancēto papīru kaudzi, tā arī neko prātīgu un saistošu neatradu, tik viena domu apmaiņa palika prātā:

Jautājums: Kamdēļ sievietes cenšas pārveidot vīriešus?
Atbilde: Jo viņas nespēj apjēgt, ka ilūzijas un fantāzijas nav savienojamas ar realitāti.

Skaņa? Pašlaik dun Matt & Kim – “Lessons Learned”

Kaut kā nepareizi ievirzījās diskusija pēc šī ieraksta. Fīmeilām dikti gribējās zināt manas domas, bet nepakam nevēlējās atklāt savu viedokli.

Kaut kur internetos lasīju, ka vienkārša draudzība starp vīriešcilvēku un sieviešcilvēku neesot iespējama (īstenībā to lasīju tvnetā, bet to man ir kauns atklāt), jo viņas vēloties sev stiprus čomus, kuriem varētu stāstīt savas dūdiņu štelles, savukārt šamējie tikai domājot par kopošanos.

Nevaru ciest ja sievietes raud (gribas teikt palaiž ņuņņu, bimbā), bet dzīves reālitāte ir tāda, ka sievišķi to dara itin bieži, jo viņas redz esot jūtīgākas.
Man šajā brīdī uzmācas vainas apziņa, pat ja neesmu ne pie kā vainīgs, pilnīgākai tortei parasti vajag galā arī konservētu ķirsi, tad tas nozīmē, ka arī nekādi nevaru palīdzēt, tas liek justies kā bezspēcīgam idiotam ar milzīgu vainas apziņu.