Kristiskā Masa 2011, Rīga

Bija foršs rīts, apmēram vienu grādu mīnusā, bet sirsniņu un sarkano prātu tirdīja doma par politisko migrāciju, tas ir aizmīties novēlēt par smukako sasuku Zemgalē, precīzāk Ozolniekos.

Mana iela, yo.

Dažreiz liekas, ka pārcelties uz kaut kādu fcking Ņujorku būtu vieglāk, nekā sakārtot dzīvi dzimtajā Rīgā. Nē, es zinu, ka tur pat varētu sākt darīt ko tādu, ko īsti neviens uz vietas neprot, lai kļūtu par kāda trenda sastāvdaļu vai pat izveidotāju (baisi iedomīgi, ne?!). Lai gan, tās štelles, kas man ir padomā Rīgā toč nav, bet kaut kā pasmagi izrauties un uzsākt to ko vēlos. Protams, iespējams, tas ir arī tamdēļ, ka pašlaik man ir stabils darbs ar samērā sakarīgu algu, šim laika posmam un vietai, tomēr sirds urda, ka tā nedrīkst, jo miesa un gars sāk rūsēt. Esmu pat pasācis skatīties romantiskas filmas (#fail), piemēram vakar noskatījos The Ugly Truth, bet pašlaik lūru The Rebound, tikai vēl sākt taisīt pedikīru (…par ko es īstenībā šodien aizdomājos, ka moš pamēģināt), lai komrādi sāktu mani saukt par karalieni.

Un vēl, velobraucējam ir jābūt gariem matiem, kas pland vējā kā pinkainas lauvu papus krēpes. Jā!