Lai spētu redzēt tumsā ceļu bija jāizslēdz malduguns. Tad kopā, es un draudzene nakts, varējām mīt dubļus neviena netraucēti.
Es viņai saku: “ātrāk!” Bet šī klusējot aizsteidzas garām, virs manis atstājot mākoņus un lietu. Bet tam vairs nebija nozīmes, jo brīdī, kad zeme saplūda ar debesīm, vecie grēki no miesas tika aizskaloti prom, lai dotu vietu jauniem.

P.S.
Pagājušo nakti biju aizminies līdz Mangaļsalas mola viņam galam, kādi sešdesmit kilometriņi pa tumsu (šurpu, turpu) sanāca.

Esmu sapratis, ka vēlos dzīvot tikai Rīgā un nekur citur.
Liepājā ir samērā forši, tomēr tā ir ļoti maza un vietējie īstenībā nemaz nav vietējie, bet gan iebraucēji no rajona. Roks ir miris.

Šonakt atkal vergoju, tomēr mierinu sevi ar materiālistiskām domām, tas ir algas dienu un plusciparu kontā.