ieraksts 351

Lai arī biju plānojis balsot 12. Saeimas vēlēšanās par 14. sarakstu, tomēr, šķiet, esmu pārdomājis. Un tam nav ne mazākās saistības ar to, ka aizvien uzskatu Latvijas politisko sistēmu par farsu, kurā valda, pēc skaita nelielas, cilvēku kopas, kuras cīnās par varu un materiālajam interesēm, slēpjot savu rīcību aiz etniskās spriedzes, ko paši veicina. Kas gan būtu Ušakovs bez Iesalnieka, un otrādi? Pat nespēju atcerēties vēlēšanas, kurās latvieši nav baidīti ar krieviem, kā pretindi tam iesakot visas latviskās partijas. Bet krieviem stāstīts, ka tikai balsojot par krieviem, beidzot tiks apturēti šausminošie cilvēktiesību pārkāpumi, kas tiek pastrādāti pret šo etnisko grupu no latviešu puses. Šogad nāk klāt arī karš Ukrainā un Vladimira Putina neoimperiālistiskās tieksmes, kas visu politisko vidi Latvijā padara vēl sačakarētāku kā iepriekš.

Vēlos atzīmēt, ka neticu (ai, kā man netīk šo vārdu lietot ārpus reliģiskā konteksta) “Zaļo un Zemnieku savienība” vēlmei pēc vēlēšanām viedot koalīciju ar “No sirds Latvijai” un “Saskaņu”, jo zaļzemnieku vēlētājs, lai arī parasti neiedziļinās politiskajos procesos, un viņam tīk šeptīgi saimnieki, ir savā apziņā latvietis. Un tā ir viena būtiska nianse, ko ignorē, piemēram, Aivars Ozoliņš un viņam līdzīgi domājošie. Šis vēlētājs ir nacionāli orientēts. Bet tas nav nacionālisms, ko pārstāv “Nacionālā Apvienība” un pārējie dzintara latvieši, kas labprāt 21. gadsimtā staigātu apkārt 12. gadsimtā valkāta apģērbā Latviešu fašistiskā vadoņa uzraudzībā. Šī ir cita nacionālisma deviance. Zaļzemnieku vēlētājs labprāt piemin Ulmaņlaikus, lai gan viņam patīk arī tagadējo laiku sniegtās baudas, kas nevien ir alus dažāda tilpuma plastmasas traukos un “Latvijas Radio 2” zvaigžņu ietrallinātas zaļumballes, bet arī iespēja pašmaukties ar nodokļu nomaksu, samērā brīva attieksme pret darbalaiku, zvilnēša vakarā pie televizora, kā laikā tiek lamāti politiķi vai dzerts Korvalols, kamēr mūsējie spēlē hokeju, utt. Tamdēļ viņi var nepiedot šeptīgajiem saimniekiem nodevību — sapīšanos ar krieviem. Atcerieties kā izgāja LSDP, kad viņi Rīgas domē izveidoja koalīciju ar PCTVL? Ja jūs esat to aizmirsuši, tad tas nenozīmē, ka līdzīga amnēzija ir Augustam Brigmanim.
Bet pie tā, ka “Zaļo un Zemnieku savienības” biedru rindas nepapildina “Reģionu Apvienība”, “LSDSP” un “Kristīgie Demokrāti”, manuprāt, ir vainojama vien partiju vadītāju varaskarīte. Tamdēļ iesaku atrast iespēju priekšnieciņiem aizbraukt medībās un ieiet pirti. Latviešu vēlētajam tas nākotnē ļautu vieglāk izvēlēties sev tīkamos politiķus, bet partijām būtu mazāki izdevumi reklamējoties.

Savukārt, ja pie varas siles prāvas daļas tiks Inguna Sudraba ar savu kvazireliģisko kustību, tad būs ļoti interesanti vērot aktivitātes saistībā ar ārpolitiku. Rau, Latvijai būs jāpilda Eiropas Savienības prezidējošās valsts pienākumi, tātad Rīga būs pilna ar visādiem ārvalstu politiķiem, kurus Sudraba uzskata par cilvēcei draudīgās reptiļu rases pārstāvjiem… Tādas astrālas cīņas Latvijas zeme vēl nebūs pieredzējusi. Cerams, ka glābiņš netiks meklēts pie gaismas dvēseles Vladimira. Papildus tam, veselības aprūpes sistēma piedzīvos ilgi gaidītās reformas. Precīzāk vakcinācija tiks atzīta par draudu Latvijas iedzīvotāju veselībai.

Tātad, mans jautājums. Kuri ir tie ļaudis, kas Vienotības rindās ir opozīcijas sastāvā, partijā valdošajiem Āboltiņas un Straujumas grupējumiem? Ilze Viņķele? Uģis Rotbergs? Kuri?

ieraksts 349

Ja neesat aizmirsuši, pavisam nesen ASV piedzīvoja government shutdown, kam par iemeslu bija Republikāņu partijā ietilpstošās kustības Tea Party vēlme apliecināt savu spēku un stulbumu vienlaicīgi. Paralēli izrādot ignoranci un nespēju iesaistieties racionālā, loģiskos argumentos balstītā diskusijā, savu neprātu plašsaziņā piesedzot ar rūpēm par amerikāņu klasisko dzīvesveidu (dzīvesziņu) un vēlmi nosargāt ideju par valsti, kādu to bija iecerējuši tās izveidotāji. Tomēr sadzīvē iebildumi izpaudās kā nepatika pret trūcīgāko un sociāli neaizsargātāko sabiedrības daļu, kurai turpmāk pavērsies iespēja tik pie veselības aprūpes.
Šī neprāta rezultāts ir Republikāņu partijas vadošās elites atskārsme, ka šāda darbošanās draud ar nošķiršanu no varas siles, tāpēc pašlaik notiek publiska novēršanās no Tea Party un ar to saistītajiem cilvēkiem. Tiek publiski paustas atziņas, ka Tea Party kustībā esošie cilvēki ir stulbeņi, kurus nedrīkst laist pie teikšanas valstī. Ironiski, ka pērn plašu publicitāti ieguva pētījums par to, ka nacionāli un konservatīvi noskaņotiem cilvēkiem ir zems IQ.

Tamdēļ redzot mūsu vietējo nacionālistu ņemšanos ar preambulu vai Uzvaras pieminekļa nojaukšanu, atliek vien pieņemt Republikāņu partijas atziņas par šāda tipa cilvēkiem. Tie ir ļaudis, kam domāšana sagādā problēmas, kā arī racionālos un loģiskos argumentos balstīta diskusija, diemžēl, tiem nav pa spēkam. Tāpēc iesaku viņus ignorēt, jo tie ir cilvēki, kuri nespēj veidot dialogu, sava prāta vājuma dēļ.

P.S. Ņemot vērā, ka Latvijā visas sociālekonomiskās problēmas nav atrisinātas, bet politkliķe tērē laiku preambulējoties, nevis gādājot par nevienlīdzības un nabadzības izskaušanu (nabadzībā dzīvo 43,6% bērnu) vai veselības aprūpes pieejamību (piemēram liela daļa no 40 000 C-Hepatīta slimnieku nespēj atļauties ārstēties, bet Saeimas deputāti un Veselības ministrija ignorē 13 600 Latvijas pilsoņu iesniegto kolektīvo iesniegumu „Par dzīvi bez C hepatīta”), atliek secināt, ka šādi viņi slēpj savu stulbumu, jo sociālekonomisko problēmu risināšana prasa prāta piepūli, pretstatā vāvuļošanai par latvisko dzīvesziņu un aicinājumiem nojaukt pieminekli.

ieraksts 340

Cilvēks nav viendimensionāla būtne. Viņš vienmēr dzīvo un cieš vairākās dimensijās vienlaikus. Tāpēc arī kristīgā, t.i., mesiāniskā rīcība nevar realizēties viendimensionāli, bet tai jāizvēršas par kopsakarīgu procesu cilvēka dažādajās dimensijās. Šeit mēs nošķiram tādas dimensijas, kuras nav atvasināmas cita no citas. Tādējādi mesiāniskā rīcība šodien īstenojas:
1) cīņā par ekonomisku taisnīgumu, pretojoties cilvēka iespējai ekspluatēt cilvēku;
2) cīņā par cilvēktiesībām un brīvību, pretojoties cilvēka iespējai politiski apspiest cilvēku;
3) cīņā par cilvēku solidaritāti, iestājoties pret kultūras, rasistisku un dzimumu atsvešinātību starp cilvēkiem;
4) cīņā par ekoloģisku mieru ar dabu, pretojoties cilvēka iespējai postīt dabu ar industrializāciju;
5) cīņā par drošību, pretojoties apātijai personīgajā dzīvē.
Taču cilvēka dažādās dimensijas savā starpā ir cieši saistītas tādā nozīmē, ka nav iespējams ekonomiskais taisnīgums bez politiskās brīvības, un sociāli ekonomisko apstākļu uzlabošana bez kulturālās atsvešināšanās pārvarēšanas un personīgās atgriešanās no apātijas uz cerību.

Politiskajā dimensijā Dievs ir klātesošs kā cilvēka cieņa un brīvība. Kultūras dimensijā viņš viņš ir klātesošs solidaritātē; ekoloģijā klātesošs kā miers un mierā ar dabu; bet personiski mēs viņa klātesamību piedzīvojam drošībā.

Jirgens Moltmans, Politiskā teoloģija (1984)