Nez, cik lielai ir jābūt kopienai, lai tajā būtu kādas dižas kultūras iezīmes?
Nē, es nedomāju ko senu, drīzāk laikmetīgu. Tagadnē esošo, vakar tapušu, rīt dzemdinātu. Performējot zem diviem miljoniem, ir kas eksistējošs, atšķirīgs un neatkārtojams, bez kā pasaulē tomēr būtu iztrūkums.

Kaut kāds negatīvisms valda, tracina cilvēku nekonsekvence un konformisms, vēl uz nerviem krīt lielīšanās ar izlasītajām grāmatām, bez maz tas it kā būtu baisais skils, ka ir uzmests skats Čomskijam (diemžēl nav ne smakas no spējas prātā izanalizēt izlasīto un paturēt svarīgāko). Un mana klusēšana nenozīmē, ka neesmu lasījis, vienkārši uzskatu lielībniekus par pajoliņiem. Man nav jāatsaucas uz citiem, lai palielinātu izteiktās domas svarīgumu.

Un vēl.
Māsas un brāļi, ja mēs neatzīstam savu esību, būtību un redzējumu, tad tūlītēji kļūstam līdzīgi Pēterim, kas gailim dziedot, noliedza biedrošanos ar Jēzu. Identitāte ir viena no personības sastāvdaļām, apgalvojot, ka negribi lai tiek karinātas birkas, pierādi savu nespēju atrast vietu šajā pasaulē, vai arī esi liekulis un melis, kas tikai spēlē teātri citu priekšā, patiesībā domājot pilnīgi citādi.

Esmu sapratis, ka vēlos dzīvot tikai Rīgā un nekur citur.
Liepājā ir samērā forši, tomēr tā ir ļoti maza un vietējie īstenībā nemaz nav vietējie, bet gan iebraucēji no rajona. Roks ir miris.

Šonakt atkal vergoju, tomēr mierinu sevi ar materiālistiskām domām, tas ir algas dienu un plusciparu kontā.

Biju sadomājis braukt ar sabiedrisko transportu, precīzāk ar trolejbusu un pēcāk ar tramvaju, nezinu kāpēc.
Iebridu tuvējā Narvesenā, saku, ka man vajag dienas biļeti, biju dzirdējis par tādas esamību (laikam 1,50 LVL maksājot), bodītēs ūsainais onkulis neziņā raustīja plecu, nezinot par tādu. Labi, paņēmu pieciem braucieniem pa divīti.
Stāvu pieturā, gaidot ragaino sabtransu, un domāju pie sevis, ka nah man vizināties līdz centram, šķiroties no četrdesmit santīmiem, ja varu bezmaksas aizmīties, pietam diena tik jauka. Tad nu gāju atpakaļ mājās pēc velosipēda, lai varētu doties tālēs plašajās.

Vecrīga saskrējos, pareizāk viņš man rokās iegrūda RIMI reklāmas avīzi, ar kādus divus gadus neredzēto N.. Izdvesu apmulsušu čau, un devos tālāk, pie sevis prātojot par N., kurš agrāk spēlēja brit-popa grupā, bija iestājies Kultūras koledžā (tā tak to ūķi sauca?), ņēmās pa reklāmas nozari, bet tagad dala avīzes, fck.