ieraksts 343

Kaut kad ļoti sen, sen ar Bernhardu sēdējām un dzērām alu, un sākām runāt par mūsu leksikā esošo vārdu kopu “es tevi mīlu!” (Bernharda gadījumā “jeg elsker deg!”) — secinājām, ka intravertajiem ziemeļu iedzīvotajiem, pretstatā anglosakšiem, kuri savu “love”, pievieno klāt, nereti, pilnīgi nejēdzīgi, šī frāze izsaka daudz dziļākas un patiesākas jūtas, jo izdabūt šos vārdus lauka no latvieša vai norvēģa nemaz nav tik viegli.

Apliecinājumu, manis paustajai domai, var sajust pašā vārdu izrunā, jo latviski tie skan smagi un monotoni, praktiski bez emocionālā piesitiena, pretstatā franciski (Je t’aime) vai, pat, vāciski (Ich liebe dich) — tajos jau ir ietverta kaisles dzirksts, kas padara vārdus vieglāk izsakāmus, tomēr reizē arī seklākus un tukšākus.

ieraksts 336

Es zinu, ka ir iespējams vienlaicīgi iemīlēties vairākos cilvēkos. Bet vai šo mīlestību pret kādu otro, trešo un/vai ceturto, pirmais iemīlētais drīkst uztvert kā neuzticības un krāpšanas izpausmi?

Vai mēs esam radīti, lai mīlētu tikai vienu, nevis vairākus?

P.S. Ir jāsaņemas un jāizraksta garāks teksts par šo, tomēr pašlaik urda tieši šie divi jautājumi, uz kuriem atbildes iespējams slēpjas mums ieaudzinātajā pasaules uztverē.

ieraksts 252

Atceries, mēs sēdējām tajā mazajā virtuvē, Tu cepi kartupeļus, mēs runājām, Tev mirdzēja acis, es nespēju, toreiz, iedomāties savu dzīvi bez Tevis, bija ziema, laikam arī sniegs, nevis kā tagad, Tevi pazinu labi ja mēnesi, mēs gulējām zem segas un sildījām viens otru, klausījāmies to skumīgo dziesmiņu par trako pasauli, kavējām lekcijas, staigājām pa Valdemāra ielu, stāstījām viens otram visādas muļķības un pasaciņas. Tas bija sešus gadus atpakaļ. Tomēr aizvien Tevi mīlu.