ieraksts 312

Dažreiz liekas, ka pārcelties uz kaut kādu fcking Ņujorku būtu vieglāk, nekā sakārtot dzīvi dzimtajā Rīgā. Nē, es zinu, ka tur pat varētu sākt darīt ko tādu, ko īsti neviens uz vietas neprot, lai kļūtu par kāda trenda sastāvdaļu vai pat izveidotāju (baisi iedomīgi, ne?!). Lai gan, tās štelles, kas man ir padomā Rīgā toč nav, bet kaut kā pasmagi izrauties un uzsākt to ko vēlos. Protams, iespējams, tas ir arī tamdēļ, ka pašlaik man ir stabils darbs ar samērā sakarīgu algu, šim laika posmam un vietai, tomēr sirds urda, ka tā nedrīkst, jo miesa un gars sāk rūsēt. Esmu pat pasācis skatīties romantiskas filmas (#fail), piemēram vakar noskatījos The Ugly Truth, bet pašlaik lūru The Rebound, tikai vēl sākt taisīt pedikīru (…par ko es īstenībā šodien aizdomājos, ka moš pamēģināt), lai komrādi sāktu mani saukt par karalieni.

Un vēl, velobraucējam ir jābūt gariem matiem, kas pland vējā kā pinkainas lauvu papus krēpes. Jā!

ieraksts 281

Mans algoritms bija nobrucis, pāris dienas pieņēmu nepareizus lēmumus, rezultāti un nākamās darbības feiloja, krešojās un sagādāja zobu sāpes, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Kamēr atradu blusu (tautā sauktu par bugu), jau paspēju iemācījies sisties ar pieri pa sienu. Dumjākais, ka pēc nofiksēšanas, sīkvence turpina svārstīties, tamdēļ aizvien sastopos ar pagātnes kļūdām.

Un vēl, e-talonā ir nulle, bet dzeltenajā tērpā, precīzi dienvidu puslodē, arvien ir sūce.

ieraksts 245

Veids kā mēs veidojam attiecības, draudzību un komunikāciju ar līdzcilvēkiem ir kļuvis patiesi perverss. Satikšanos aci pret aci esam aizstājuši ar virtuālu saraksti, kuru galvenā sastāvdaļa ir nelatviskās frāzes čau, davai un LOL.

Šāds kontaktēšanās veids ir ērts, jo ļauj mums dzīvot noslēgti, imitējot sabiedriski aktīva indivīda cienīgu dzīvi.

Šodien izlasot Gustiņa rakstu iekš Rīgas Laika, čatā taujāju par tā iedošanu vecvecākiem, kuri tāpat kā Viļa Daudziņa “vectēvs“, saukā Gustavu par sarkano vēsturnieku Strengu. Šis tik attrauca, lai labāk nedodot, jo tas sagraus vecīšu sapņu pasauli…