ieraksts 345

Ebreju svētku aprakstu salīdzināšana Ex 23:14-19, Ex 34:18-26, Dtn 16:1-18 un Lev 23 tekstos

Apskatot svētku aprakstus, pamanāmākais, kas jau sākotnēji, neiedziļinoties teoloģiskajās konstrukcijās, ir novērojams – Leviticus 23. nodaļas autora (iespējams arī vēlākais redaktora) vēlmi nodrošināt pareizu svētku un tajos notiekošo rituālu norisi, jo tie ir JHVH svētki[23:4], kurus svinēt par pienākumu ir uzlicis Viņš.
Tātad mērķis ir ļoti skaidrs un saprotams – nosvinēt JHVH svētkus pareizi – neapgrēkojoties.
Exodus 23:14-19 un Exodus 32:18-26 esošos problēmu risina ļoti vienkāršoti, atstājot daudz vietas personigajai un lokālajai interpretācijai, savukārt Leviticus autoram tas šķiet nepieņemami, jo neskaidri definētās darbībās var izraisīt JHVH dusmas un sodu [Lev 23:29-30]. Tamdēļ Leviticus teksts definē pareizo kulta redzējumu par svētku norisi (svinēšanu), laika atskaiti, gada sadalījumu [Lev 23:5, Lev 23:11, Lev 23:15, Lev 23:24, Lev 23:34] un priesteru pienākumus [Lev 23:10-11, Lev 23:20], neaizmirstot norādīt uz priesterim atdodamo upura daļu [Lev 23:21]), savukārt Deuteronomium autora mērķis ir norādīt uz oficiālā kulta vietu (savdabīga opozīcija Leviticus tekstam, kurā norāda uz iespēju svinēt, tātad arī upurēt, svētkus itin visur [Lev 23:3], necentralizējot kulta praksi viena punktā (vietā)), izskaužot lokālo kultu svētvietas [Dtn 16:2]. Savukārt Exodus tekstu uzdevums ir dot sākotnējās norādes, kuras būtu izprotamas ikvienam JHVH kulta piekopējam, neatkarīgi no viņa teoloģiskā redzējuma, jo teksta autoram pamatuzdevums ir aizsākt, nospraust un apzināt oficiālā kulta tradīcijas, pie reizes izdabājot ģimenes un lokālā kulta praktizētājiem.
Lai apliecinātu savas domas patiesumu Leviticus teksta autors, apgalvojumus apstiprina, pastiprina tam piesaistot Mozus dialogu ar JHVH vai Izraēlu [Lev 23:1, Lev 23:9-10, Lev 23:23-24, Lev 23:26-27, Lev 23:33-34 un Lev 23:44].

Rūpīgāk Exodus 34:24 redzam, ka šis teksts ir veidots no JHVH kā Cēbaota pozīcijas, kurā viņš izlemj apkārtējo tautu likteņus, protams ar nosacījumu, ja Izraēls trīs reizes gadā svin JHVH noteiktos svētkus [Ex 34:23]. Pretēji šim, ja pēc deportācijas (vai tās laikā) tapušajā Deuteronomium aprakstītais atalgojums par svētku pareizu noturēšanu ir svētība no JHVH puses [Dtn 16:15, Dtn 16:18], bet par apkārtējo tautu un valstu iznīcināšanu teksts vairs nevēsta.

Papildus der atzīmēt četru tekstu iespaidu uz kulta un tā likumu, noteikumu attīstību, sākot ar gaļas un piena produktu nošķirtību [Ex 23:19], beidzot ar sociālo atbildību par trūcīgajiem līdzcilvēkiem [Lev 23:22], kā arī JHVH pavēli šabata laikā nestrādāt pilnīgi visiem, tai skaitā vergiem [Dtn 16:11, Dtn 16:14], kā arī sodu par šīs norādes nepildīšanu [Lev 23:29-31].

Protams, šajos tekstos ir kopējā vadlīnija – šabatu šabats [Lev 23:3, Lev 23:32], kurš ir kā lielākā svētība, ko JHVH caur saviem svētkiem dāvā kulta praktizētājiem (interesanti, ka Leviticus 23:32 tiek izjaukts septiņu dienu cikls, pārveidojot to par devītās dienas kulmināciju, pieļauju domu, kas šāda nekonsikvence ir radusies saskaroties ar apkārtējo tautu reliģijām un laika atskaiti, tamdēļ šāda sinkrētismam piedienoša kļūda ir iekļuvusi tekstā).
Vēl der atzīmēt, ka šabats kalpo arī kā saliedēšanas pasākums, jo Izraēla vīriem bija pienākums un iespēja sapulcēties vienā teltī, lai paralēli kulta rituāliem aprunātos [Lev 23:4, Lev 23:8, Lev 23:35] un pārspriestu aktualitātes un problēmas viņu dzīvē un vienotos par kopējiem nākotnes plāniem, kas savukārt palīdzēja nosargāt gan dzimtas, gan kulta tālāku pastāvēšanu.

ieraksts 337

Jeremijas grāmatas 31. nodaļā no 31. līdz 34. pantam tiek pravietots par jaunu sākumu, kad vecā derība (Sīnāja kalna), kura tika noslēgta caur Mozu, vairs nebūs spēkā, jo ikviens iegūs jaunu saikni ar JHVH, nepastarpinātu, padarot priesteru un citu rakstu zinātāju šķiru par nevajadzīgu (nepārprotama opozīcija tiem, kuri vēlējās atjaunot templi un monarhiju, kā arī neslēpta norāde nepieciešamo decentralizāciju, atņemot Jeruzalemei kulta centra un galvaspilsētas statusus (skatīt sadaļu par grēku piedošanu, kurā ir aprakstīta tieša JHVH labvēlība ikvienam personīgi, bez starpniekiem)), jo katra indivīda sirdsapziņa būs mēraukla pašam sev, pateicoties Kunga apsolītajai jaunai derībai, kas taps iedēstīta ikviena sirdī, ar to saprotot ikkatru, no divpadsmit cilšu pēctečiem, neatkarīgi no puses kurā viņu tēvi atradās pēc Zālamana valsts (ir saskatāmas ilgas pēc antemonorhijas laikiem).

Ecehiēla grāmatas 36. nodaļā no 24. līdz 28 pantam esošajā tekstā, caur pareģojumu ir izteiktas ilgas pēc atgriešanās no deportācijas Izraēlā (Dienvidu valsts teritorijā), tiek norādīts uz vēlmi attīrīt tautiešus (gan palikušos, gan deportētos) no grēkiem, kā noprotams, šī uzdevuma izpildei būs vajadzīgi priesteri un centralizēta kulta vieta (skatīt norādi uz Garu – tam būs vajadzīga mājvieta – templis). Pretstatā Jeremijas pravietojumam, par katra individuālo saskarsmi ar JHVH, Ecehiēls sludina kolektīvo atbildību (kas nereti praksē nozīmē augšējo šķiru dominanci par zemākajām), jo visi taps tiesāti par kopējiem grēkiem un vainām. Šis ir arī veids, kā centrālā vara leģitimitātē izveidoto tiesu sistēmu.

Jeremijas 31. nodaļā esošais teksts ir norāde uz individuālu saskarsmi ar Dievu, kurā neatņemama sastāvdaļa ir reliģiskā kulta praktizētāja briedums, pretstatā 5. Mozus grāmatas 4. līdz 9. pants apraksta komunikāciju pavēļu formā, izslēdzot personisko komunikāciju ar JHVH, jo kulta praktizētāji tiek uzskatīti par spriest, domāt un rīkoties nespējīgiem, tamdēļ tos, gluži kā aitu baru, ir jādzen pareizajā virzienā.
Tekstos ir saredzams konflikts starp savdabīgu reliģisko anarhismu no Jeremijas puses un reliģisko konservatīvismu no Deuteronomium autora/u puses – kas iever kulta centralizāciju, definēšanu un garīdzniecības šķiras saglabāšanu, kuras uzdevums būtu rūpēties par pašu definētā un izstrādātā kulta pareizu piekopšanu.