ieraksts 279

Ripinu pa ip adrešu listi, skatos ar kādu vilcēju ļaudis, no dažādām pasaules malām, iegūst to datu kopumu, kurš mētājas uz mana timekļadatora cietā diska, un saprotu, ka esmu minoritāte, nē, īstenībā vientuļš, ar savu degunā izrunājamo Deluge. Skumji.

ieraksts 53

Reinis Zitmanis kādu brīdi atpakaļ uzrakstījis rakstu iekš diena.lv par legālo mūziku, kurā lietišķi pamāca ierindas pilsoni. Argumentējot savu viedokli (Guntara Rača viedokli īstenībā) tiek ņemti talkā draudi, ka ja nebūs tā kā Reinis saka, tad pie mājas durvīm klauvēs likumsargi. To nu gan neviens nevēlas, zinot kā mūsu republikā uzvedas valsts varas pārstāvji, tādēļ visi ātri jo ātri skrien pie savām datu uzglabāšanas ierīcēm un dzēš ko vien var, lai tik nebūtu jāsēž aiz restēm.
Tomēr atļaušos iebilst Reinim, jo redz viņa viedoklis ir nopirkts, gluži kā lēta konfekte lielveikalā, sava veida klaja prostitūcijas slavināšana, no šī garmatainā kunga puses.
Šāda bezmaksas mūzikas apmaiņa nebūt nav nosodāma, jo liek tirgum sakustēties, savādāk mūsu ausis būtu pārpildītas ar tām skaņām ko vēlas bagātās mūzikas ierakstu kompānijas un uzpūtīgie producenti, jo nestandarta izpildītajiem būtu praktiski neiespējami aiztraukties garām šai naudas mašīnai. Datu apmaiņa palīdzi klausītājiem ignorēt šādu klaju necieņu no lielo kompāniju puses, nopirktajiem izpildītājiem ir jāsāk domāt un rakstīt dziesmas, nevis jācenšas regulāri aizrīties ar naudu.
Pie brīvas datu apmaiņas klausītājs ir apmierinātāks, jo saņem to ko grib. Apmierināts klausītājs aiziet uz koncertu, nopērk krekliņu un ripuli (CD, DVD) iegūst no tā visi, pat mantrausīgās kompānijas, jo ja patērētājs var brīvi izvēlēties, un šī izvēle attaisno liktās cerības, tad izpildītājs saņem pretī to kas viņam pienākas. Naudas nezūdamības likums, tā teikt.

Nobeigumā kādas pērkamas dvēseles viedoklis 2001.gadā

“Uzskatu AKKA/LAA paziņojumu par priekšlaicīgu un pilnīgi nepamatotu. Konkrētajā situācijā aģentūra cīnās tikai un vienīgi par savu starpniecības procentu, kas nekādi neatbilst aģentūras pamatmērķiem, aizstāvēt un cīnīties par autora interesēm. Šis gadījums vēlreiz apliecina, ka autori ir radīti aģentūrai, nevis aģentūra autoriem.”

Guntars Račs