ieraksts 357

Valsts ieņēmumu dienests (VID) plāno samazināt štata vietu skaitu par aptuveni 13% un šos līdzekļu atvēlēt atlikušo darbinieku motivēšanai, Latvijas Radio raidījumā “Pēcpusdiena” pastāstīja VID ģenerāldirektore Ināra Pētersone.
[…]
VID vadītāja arī piebilda – pēdējos gados VID investējusi nozīmīgas summas informācijas tehnoloģiju attīstīšanā, tāpēc darbinieku skaita samazināšana ir normāls solis. LSM.lv

Pārmaiņas ko piedzīvos cilvēce nākamajās divās desmitgadēs, manuprāt, ļoti ātri un krasi izmainīs to ko cilvēki saprot ar būšanu un ikdienas dzīvi. Pat industriālā revolūcija, un tai sekojošā industrializācija, bija daudz ilgāku laiku aizņemoši procesi (sākot no 18. gadsimta beigām Lielbritānijā, līdz, piemēram, 20. gadsimta sākumam cariskajā Krievijā), ar kuru sekām daudzi, arī daži gados jauni ļaudis, aizvien nespēj sadzīvot (saldsērīgais un sentimenta pilnais naratīvs par mazapdzīvotajiem laukiem un cilvēkiem, kuri vairs tur nevēlas dzīvot, ir bieži dzirdams arī mūslaiku sarunās). Rau, atziņa, ka tik daudz cilvēku un viņu ar rokām veiktie darbi vairs nebija, nav un nebūs vajadzīgi, jo tos ir aizstājušas mašīnas, sagrāva cilvēka izpratni par spēju ar smagu darbu, sevi nodrošināt ar iztiku. Rurālajā vidē sāka dominēt strukturālais bezdarbs. Lauku darbu paveikšanai vienkārši vairs nevajadzēja tik daudz cilvēku. Viņu prasmes kļuva nevajadzīgas. Tomēr industrializācijas iespaidā, cilvēki, kuri zaudēja darbavietām laukos, mēģināja pielāgoties jaunajai situācijai, kā rezultātā pameta vecās dzīvesvietas laukos, lai pārceltos uz daudz urbānākām apkaimēm, un tur sāktu strādāt rūpnīcās, apgūtu jaunas prasmes, kā arī, izmanītu savu priekšstatu par sadzīvi, vidi, sociālo kārtību. Industrializācijai sekojošā urbanizācija noveda pie situācijas, kurā esam šodien, kad lielākā daļa cilvēku dzīvo pilsētās, nevis rurālos apvidos. Cilvēki pārceļas uz dzīvi tajās vietās, kur ir iespējams atrast darbu, lai šādi nodrošinātu savu iztiku un sadzīvi. Turpināt lasīt “ieraksts 357”

ieraksts 276

Veikalā stāvēju pie plaukta un skatījos uz olu kastēm, viena kaste maksāja 1,09LVL un to pildīja olas kuras bija nākušas no vistām, kas saules gaismu nav redzējušas, bet visu savu īso mūžu pavadījušas drāšu būrī, divdesmit četras stundas spuldžu apgaismojumā, dējot, dējot un vēlreiz dējot. Otra kaste maksāja 1,89LVL, tajā bija olas no vistām, kuras skaidra pa pagalmu, un dzīvo normālu vistas dzīvi, vismaz tā domājam mēs cilvēki.

Šoreiz mana izvēle bija par astoņdesmit santīmiem vērtīgāka, bet vai tikai?

P.S. Video

ieraksts 197

Cilvēki nav tikuši nekur tālāk par dzīvniekiem, savā kopējā uzvedībā, tāds saprātīgāks aitu bars vien esam. Ja sapulcējas vairāk par diviem, tā jau ir maza grupiņa, kuras uzvedību statistiski var paredzēt. To pierāda piemēram bukmeikeri, jo ļoti bieži spēj paredzēt pūļa uzvedību, sākot no prognozēm par iespējamo pāvestu līdz Eirovīzijas uzvarētājam.

Šo pūļa paredzamību izmato arī polittehnologi, savādāk Šlesera bilde nekarātos “tur” un aptaujās viņš nesaņemtu 21% atbalstu. Pat ja kāds indivīds sevi uzskata par īpašu, tad tā arī ir, tomēr šī personība pazūd tautas masā.

No otras puses, mums pašiem vienmēr ir gribējās kļūt par pūļa sastāvdaļu, sākot jau ar bērnudārza grupiņu, skolu un universitāti, jo tur indivīdi pēkšņi izjūt piederību kādai noteiktai grupai, nav svarīgi vai klasei, fakultātei, kursam, svarīgākais, ka jūtamies piederīgi pūlim, neesam vieni. Visādi intelektuāļi, plebeji un dzērēji nevarētu nemaz pastāvēt bez domu biedriem.
Tomēr, ja kāds norobežojas no pūļa, noslēdzas un nekontaktējas, mazākais ko saņems būs pārmetumi par viņa dīvaino dzīvesveidu, galējā variantā tiks iespundēts klīnikā, lai izārstētu. Pūlim netīk atkritēji.