ieraksts 307

Vakar ar saviem stāstiem nokaitināju Mākoņtēvu, jo brīdī kad devos mājup no virpotavas, ūdeņi sapludināja zemi ar debesīm.
Tomēr atļaušos apgalvot, ka lietus norūda raksturu! Ja iesākumā es nedaudz činkstēju par lietus lāsēm, kas skāra manu ādu un apģērbu, tad nobeigumā jau ar savu Būcefalu droši triecos dziļākajās peļķēs, ņirgdams acīs Mākoņtēvam.

ieraksts 7

Rīt es kļūšu par lojālu kompānijas darbinieku, jo saņemšu smadzeņu skalošanu trīs stundu garumā, ar stāstiem par darbavietas mērķiem un uzdevumiem, kuriem ir jābūt svarīgiem arī man. Savādi ir tas, ka šo jauko štellīti, piedzīvošu tikai tagad, pēc(gandrīz) divu gadu darbošanās iekšienē. Grūti saprast, kā es tāds neapvārdots, varēju elpot korporatīvo gaisu.