ieraksts 251

Bērnībā bija ļoti grūti, sarežģītākos, nomācošākos brīžos, apvaldīt asaras, tās pašas spiedās laukā, pat ja to ļoti negribēju. Tamdēļ ļoti bieži vēl nācās saņemt papildus garīgās un fiziskās dunkas no skolasbiedriem. Īstenībā mani vairums uzskatīja par mīkstu tirliņu, kurš ir tikai puņķutapa, nekas vairāk. Mani ir piesējuši pie koka, ieslodzījuši suņubūdā, klapējuši, bet tad ap 13 līdz 14 gadu vecumu man tas pieriebās un pakāpeniski sāku mainīties. Iespējams vairāk noslēdzos sevī, neizrādīju savas patiesās izjūtas, sāku lietot alkoholu, kā arī strauji degradēju savu smadzeņu potenciālu. Vidusskolas beigās biju kļuvis par tipisku, iedzert mīlošu, purnu, kurš pret apkārt notiekošo izturējās ar dziļu riebumu.

Šāda pāreja pusaudžu gados no pinkšķētāja līdz bezkaislīgam kretīnam ir atstājusi lielu iespaidu uz manu pašreizējo dzīves uztveri, jo nevaru ciest ja kāds blakus bimbā vai čikst, tomēr nebaidos atzīties mīlestībā sev dārgajiem. Viņiem gan ir visgrūtāk sadzīvot ar mani, esmu aizvien palicis autoritārs preteklis, nu tāds kurš par visām varītēm cenšas uzspiest savu viedokli…

Bučas.

ieraksts 249

Nevaru ciest ja sievietes raud (gribas teikt palaiž ņuņņu, bimbā), bet dzīves reālitāte ir tāda, ka sievišķi to dara itin bieži, jo viņas redz esot jūtīgākas.
Man šajā brīdī uzmācas vainas apziņa, pat ja neesmu ne pie kā vainīgs, pilnīgākai tortei parasti vajag galā arī konservētu ķirsi, tad tas nozīmē, ka arī nekādi nevaru palīdzēt, tas liek justies kā bezspēcīgam idiotam ar milzīgu vainas apziņu.