ieraksts 346

Iespējams nezini, Vecajā Derībā esošajos psalmos ir arī lāsti, kas mūslaiku kristiešiem it kā ir nepieņemami, tomēr paši par sevi ir šie neviennozīmīgie teksti ir uzmanības vērti, un mēs nedrīkstam ignorēt vēsturisko kontekstu kurā šie teksti ir tapuši.

Redzi, lāsta psalmu esamība Vecajā Derībā ir skaidrojama kā pragmatiska rīcība no Israēla puses, kuru vadīja vēlme nodrošināt savu turpmāko eksistenci, izmantojot viņiem zināmā transcendentā spēka palīdzību. Lai panāktu vēlamo JHVH reakciju, sākumā Viņš tiek iežēlināts ar Israēla bēdu stāstu par draudīgo ģeopolitisko situāciju (Israēls un tās valdnieki labi apzinājās savu niecīgumu un nespēku attiecībā pret apkārt esošajām lielvarām), žēlabām noslēdzoties, psalmos tiek izteikts aicinājums JHVH sodīt un pazemot Israēlam naidīgās tautas un valstis, tātad, Israēlam labvēlīga iznākuma gadījumā (kas cieši ir saistīta ar JHVH vēlmi uzklausīt lūgšanas un vaimanas) rastos iespēja palielināt savu ietekmi Palestīnas teritorijā.

Der atzīmēt, ka psalmos ietverto aicinājumu uz vardarbību no JHVH puses var interpretēt kā Israēla vēlmi piespiest viņu dievu pildīt saistības(ברית) pret uzraugāmo un izvēlēto tautu, kura savu līguma pusi ir pildījusi, tomēr tas viņus nav pasargājis no nelaimēm un apkārtējo tautu spējas tos pakļaut (regulāri tiek norādīts uz svešo, tas ir, pāridarītāju ļaunumu un bezdievību, kas pēc Israēla domām ir jau pietiekami liels pārkāpums, lai tos sodītu).
Papildus, lai garantētu lūguma (pieprasījuma) sadzirdēšanu, JHVH tiek godināts un cildināts, nekaunīgi pārkāpjot robežu, kas komplimentus un atzinību nošķir no lišķības (Ps 59:10-11).

Pašu lāsta psalmu uzbūve ir samērā vienkārša. Iesākumā notiek situācijas apraksts un žēlabas (Ps 58:4-5, Ps 59:7-8, Ps 69:3, Ps 109:2-3), neaizmirstot uzsvērt Israēla nevainīgumu un ciešanas(Ps 58:2 Ps 59:4-5, Ps 69:5, Ps 109:2-5), tad seko norāde uz sodu, kāds pienāktos pāridarītājiem (Ps 58:7, Ps 69:23, Ps 109:6-13), bet nobeigumā tiek cildināts un slavēts JHVH(Ps 58:12, Ps 59:18, Ps 69:35-36, Ps 109:30-31), kurš savā lielajā žēlastībā un patikā pret Israēlu, iznīdēs tā naidniekus.

Ir novērojama arī tendence, ka visus lāsta psalmus caurvij cerības un ticības aspekti, kuri norāda uz lūdzēju pārliecību jau pašā sākumā, ka lūgšana tiks uzklausīta.

ieraksts 345

Ebreju svētku aprakstu salīdzināšana Ex 23:14-19, Ex 34:18-26, Dtn 16:1-18 un Lev 23 tekstos

Apskatot svētku aprakstus, pamanāmākais, kas jau sākotnēji, neiedziļinoties teoloģiskajās konstrukcijās, ir novērojams – Leviticus 23. nodaļas autora (iespējams arī vēlākais redaktora) vēlmi nodrošināt pareizu svētku un tajos notiekošo rituālu norisi, jo tie ir JHVH svētki[23:4], kurus svinēt par pienākumu ir uzlicis Viņš.
Tātad mērķis ir ļoti skaidrs un saprotams – nosvinēt JHVH svētkus pareizi – neapgrēkojoties.
Exodus 23:14-19 un Exodus 32:18-26 esošos problēmu risina ļoti vienkāršoti, atstājot daudz vietas personigajai un lokālajai interpretācijai, savukārt Leviticus autoram tas šķiet nepieņemami, jo neskaidri definētās darbībās var izraisīt JHVH dusmas un sodu [Lev 23:29-30]. Tamdēļ Leviticus teksts definē pareizo kulta redzējumu par svētku norisi (svinēšanu), laika atskaiti, gada sadalījumu [Lev 23:5, Lev 23:11, Lev 23:15, Lev 23:24, Lev 23:34] un priesteru pienākumus [Lev 23:10-11, Lev 23:20], neaizmirstot norādīt uz priesterim atdodamo upura daļu [Lev 23:21]), savukārt Deuteronomium autora mērķis ir norādīt uz oficiālā kulta vietu (savdabīga opozīcija Leviticus tekstam, kurā norāda uz iespēju svinēt, tātad arī upurēt, svētkus itin visur [Lev 23:3], necentralizējot kulta praksi viena punktā (vietā)), izskaužot lokālo kultu svētvietas [Dtn 16:2]. Savukārt Exodus tekstu uzdevums ir dot sākotnējās norādes, kuras būtu izprotamas ikvienam JHVH kulta piekopējam, neatkarīgi no viņa teoloģiskā redzējuma, jo teksta autoram pamatuzdevums ir aizsākt, nospraust un apzināt oficiālā kulta tradīcijas, pie reizes izdabājot ģimenes un lokālā kulta praktizētājiem.
Lai apliecinātu savas domas patiesumu Leviticus teksta autors, apgalvojumus apstiprina, pastiprina tam piesaistot Mozus dialogu ar JHVH vai Izraēlu [Lev 23:1, Lev 23:9-10, Lev 23:23-24, Lev 23:26-27, Lev 23:33-34 un Lev 23:44].

Rūpīgāk Exodus 34:24 redzam, ka šis teksts ir veidots no JHVH kā Cēbaota pozīcijas, kurā viņš izlemj apkārtējo tautu likteņus, protams ar nosacījumu, ja Izraēls trīs reizes gadā svin JHVH noteiktos svētkus [Ex 34:23]. Pretēji šim, ja pēc deportācijas (vai tās laikā) tapušajā Deuteronomium aprakstītais atalgojums par svētku pareizu noturēšanu ir svētība no JHVH puses [Dtn 16:15, Dtn 16:18], bet par apkārtējo tautu un valstu iznīcināšanu teksts vairs nevēsta.

Papildus der atzīmēt četru tekstu iespaidu uz kulta un tā likumu, noteikumu attīstību, sākot ar gaļas un piena produktu nošķirtību [Ex 23:19], beidzot ar sociālo atbildību par trūcīgajiem līdzcilvēkiem [Lev 23:22], kā arī JHVH pavēli šabata laikā nestrādāt pilnīgi visiem, tai skaitā vergiem [Dtn 16:11, Dtn 16:14], kā arī sodu par šīs norādes nepildīšanu [Lev 23:29-31].

Protams, šajos tekstos ir kopējā vadlīnija – šabatu šabats [Lev 23:3, Lev 23:32], kurš ir kā lielākā svētība, ko JHVH caur saviem svētkiem dāvā kulta praktizētājiem (interesanti, ka Leviticus 23:32 tiek izjaukts septiņu dienu cikls, pārveidojot to par devītās dienas kulmināciju, pieļauju domu, kas šāda nekonsikvence ir radusies saskaroties ar apkārtējo tautu reliģijām un laika atskaiti, tamdēļ šāda sinkrētismam piedienoša kļūda ir iekļuvusi tekstā).
Vēl der atzīmēt, ka šabats kalpo arī kā saliedēšanas pasākums, jo Izraēla vīriem bija pienākums un iespēja sapulcēties vienā teltī, lai paralēli kulta rituāliem aprunātos [Lev 23:4, Lev 23:8, Lev 23:35] un pārspriestu aktualitātes un problēmas viņu dzīvē un vienotos par kopējiem nākotnes plāniem, kas savukārt palīdzēja nosargāt gan dzimtas, gan kulta tālāku pastāvēšanu.

ieraksts 342

Imanuēls Bencingers “Ievads Vecajā Derībā”

Imanuēla Bencingera stāstījums ir vēsturiski horizontāls, gandrīz netiek pieļauta doma par Bībelē esoša Jeremijas teksta neviendabību un autoru dažādību, ja neskaita dažu nodaļu piedēvēšanu Jeremija līdzgaitniekam Bārūkam (kurš nevien ir pierakstījis Jeremija sacīto, bet arī rakstījis pats, bez pravieša virsuzraudzības) un trīs rakstvietu acīmredzamo neiederību un nepamatojamo atrašanos tekstā. Interesanti, ka stāsta neviendabība tiek skaidrota ar redakcionālajām kļūdām, kuras tika pieļautas sadalot sākotnējos sacerējums dažādās grāmatās vai nodaļās.

Sava ievada sākumā Imanuēls Bencingers apraksta Jeremijas iniciācijas brīdi pravietībā, kas pēc viņa domām norisinājās Josijas valdīšanas trīspadsmitajā gadā, savukārt aicināšanas laikā Jeremija esot juties par jaunu, tamdēļ I. Bencingers secina, ka topošā pravieša vecums tanī laikā ir bijis aptuveni 25 gadi, pārdomu loģikas ķēdi turpinot un noslēdzot, tiek noteikts Jeremijas dzimšanas gads, ap 650. gadu pirms Kristus, savukārt miršanas – pēc 585. gada.
Tas ko nepasaka I. Bencingers, tomēr pēc apraksta ir nojaušama, ir iniciācijas šamaniskā daba. Jeremija gluži kā šamaņi JHVH aicinājumu noraida, bet tikā pēc savdabīga tirgošanās, pārrunu un pārdomu brīža piekrīt uzņemties pravieša pienākumus (jāpiemin, ka ari Mozus uzsākot savu darbību līdzīgā veidā centās atteikties no JHVH uzliktā pienākuma). Tamdēļ ir secināms, ka Jeremija reliģiskā prakse sākotnēji ir saskārusies ar praviešu šamaisko atzaru.
I. Bencingers raksta arī par Jeremija dzīves sākumu, lai pēcāk pamatotu pravieša pēcākos konfliktus ar Jeruzalemes priesteriem un viņu ideju sekotājiem. Aprakstot Jeremija piedzimašanu priesteru ģimenē lauku pilsētiņā Ānātotā, kura atrodas piecu kilometru attālumā, ziemeļaustrumos, no Jeruzalemes (autors izvirza pieņēmumu par iespējamo Jeremijas izcelšanos no Ēlī dzimtas, jo pēdējās ziņas par kādu no dzimtas pārstāvjiem ir par Ebjātāru, Sālamana izraidīto priesteri, kurš uz dzīvi apmetās Ānātotā). Par pravieti Jeremija tapis laikā, kad no ziemeļiem iebruka skiti, tamdēļ I. Bencingers pieļauj domu, ka šis satricinājums bija kā katalizators, lai Jeremija izjustu aicinājumu pravietot. Šo apgalvojumu pamatojot rakstos, kuros tiek apdziedātas draudošās briesmas no skitu puses.
I. Bencingers raksta, ka Jeremija sākotnēji esot pravietojis savā dzimtajā pilsētā, bet tur saskāries ar nepatiku no iedzīvotāju puses, kuri arī esot vēlējušies viņu nogalināt.
Tamdēļ Jeremija pārcēlās uz Jeruzalemi, kur sastapa, viņaprāt, ar iedzīvotāju netiklību, nešķīstību, kā arī, nepatiku pret viņa sludināto vēsti. Papildus spriedze radīja saskarsme ar Deuteronomium garā izvērsto reformu aizstāvjiem, kuri uzskatīja, ka pestīšanas laiks ir pienācis, pretstatā Jeremija sludinātajam tikumības atjaunošanai, lai novērstu Izraēla bojāeju.
I. Bencingers izvirza tēzi, ka pēc Karkemīšas kaujas, 605. gadā pirms Kristus, Jeremija esot apjautis babiloniešu spēku un varu, tamdēļ sācis pravietot par draudošajām briesmām no Babilonijas puses. Tamdēļ Jojākīma valdīšanas ceturtajā gadā (604. pir.K.), Jeremija savam paziņam Bārūkam nodiktē pareģojumus, kurus Bārūks nolasa Jeruzalemes iedzīvotājiem, diemžēl ķēniņam Jojākīmam šie pravietojumi izraisīja dusmas, tamdēļ viņš sagrieza tīstokli, nobeigumā iemetot to ugunī.
I. Bencingers uzsver, ka ķēniņa Jojākīma sacelšanās pret Babiloniju, kuras vasalis viņš bija, rezultējas, kā Jeremijas pravietojumi piepildīšanās dzīvē. Savukārt pēc ķēniņa Jojākīma nāves, viņa dēlu un augstākās sabiedrības pārstāvjus, pēc Jeruzalemes iekarošanas, deportē uz Bābeli.
Tiek aprakstīta jaunā Babilonijas vasaļa Sedekijas vēlme kopā ar kaimiņu tautām cīnieties pret babiloniešu kundzību, un Jeremija mēģinājumi Sedekiju atrunāt, iesakot padošanos. Tomēr Sedekija ignorējot vēsturisko pieredzi, noraidīja Jeremija pravietoto, un iesloga pravieti par valsts nodevību.
I. Bencingers savu stāstījumu nobeidz ar Jeremijas aizbēgšanu trimdā uz Ēģipti, kur turpinājis sludināt pret jūdu neīsto, tomēr piekopto kultu, kā arī izsakot nožēlu par Jeremijas nāvi aprakstošās informācijas neesamību.
Turpināt lasīt “ieraksts 342”

ieraksts 341

29 Un Dievs teica: “Redzi, es jums dodu visus stādus, kas briedina sēklu, kas ir uz visas zemes, un visus kokus, kuru augļi briedina sēklu, – tie ir jūsu ēdamais! 30 Un visiem zemes zvēriem un debesu putniem, un visiem, kas rāpo pa zemi, kam dzīvības elpa, lai ir par barību visādi zaļoksni stādi!” Un tā ir.

Bībele, 1. Mozus grāmata (Latvijas Bībeles Biedrība, 2012)