ieraksts 329

Vienmēr ir izbrīnījis, ka cilvēkus piesaista kas nezināms un nesaprotams, piemēram, tviterī ir divi lietotāji, pirmais anonīms un ar cēlu vārdu, otrajā uzrādos es pats, bez nekādas slēpšanās vai noklusēšanas. Tad redz, pirmais ļaužiem šķiet interesantāks, mazāk izraisa jautājumus (nav WTF momenta, pārsvarā netiek nejautāts kamdēļ tiek rakstītas tieši tādas domas un atziņas, jo viņi ar to rēķinās), bet ja tie paši teksti tiktu bīdīti ar manu vārdu, tad tiem neviens nepievērstu uzmanību, jo ļautiņu apziņā es būtu vien random džeks, kam gribas paburkšķēt.

ieraksts 326

Ikdiena ir vienmuļa. Viņa atnāk uz darbu, ko jau sen, savu draugu aprindās, dēvē par galeru, uzvelk formu, jo saimnieki vēlas, lai ikviens darbinieks līdzinātos pārējiem, izzustu personības un izveidotos pelēkais pūlis, patērētāji nedrīkst sajust buržuju radītājā pasaulē nobīdi no ierastā. Tomēr zem šīs kapitālistu uzspiestās čaulas, aizvien mīt viņas unikālais ES, vismaz viņa tā cer, es gan domāju, ka tas ir pašapmāns, jo tā darba skudrai ir vieglāk izdzīvot.

Paziņojums par izcepto kotleti, ir gandrīz vienīgie vārdi, kas dienas laikā tie izdvesti, protams vēl ir tenkas labierīcībās, kad tiek noskaloti eļļainie sviedri no pieres, tomēr tās pārsvarā viņu aizskar, jo vidējā pūļa dalībnieka vienīgā iespēja pašapliecināties un pierādīt savu eksistenci, pārākumu pār pārējo planktonu, ir noniecinot sev līdzīgos, neapzinoties, ka arī viņš ir tieši tāds pats vienšūnis, kam miesa ož pēc nāves (smaka, kas mēneša beigās realizējas grašos, lai arī konveijera strādnieks uz pāris dienām varētu iejusties patērētāja ādā).

Aizejot mājās, viņa uzsmēķē, jo sliktāk jau nebūs.

ieraksts 315

Ir nožēlojami skatīties uz mūslaiku četrdesmitgadnieku paaudzi, kas no informācijas tehnoloģijām neko nesaprot, tik vien zin, kā atvērt inbox.lv, draugiem.lv un fermu, vai arī uzbakstīt kādu bezsakarīgu komentāru iekš delfiem. Viņi ikvienu jaunievedumu, kas kaut nedaudz liek piepūlēt smadzenes, lai to aptvertu, uztver ar skepsi un bažām. Reiz uzliku mātei epasta pārlūku, lai vieglāk strādāt, bet viņa to bezmaz kā raķešzinātni uzlūkoja, rezultātā to neizmanto, bet sūta visiem epastus no tā spameru kantora (par viņas izvēlēto lietotājvārdu būtu iespēja uzrakstīt vēl atsevišķu stāstu). Kamdēļ twitter aizgāja uz urā norietošās paaudzes vidū? Jo tas ir muļķa vienkāršs, lai nemācētu piereģistrēties vai uzrakstīt pukstu, ir jābūt riktīgam āmuram. Kamdēļ Apple ar saviem krapī datoriem ir tik atzīti? Tamdēļ, ka viņi dara visu, lai lietotāju atradinātu no domāšanas līdzi, un rietekļiem tas patīk, jo šādi viņiem ir iespēja paslēpt savu nekompetenci un nezināšanu. Un atruna, mīlīši, ka IT štelles neinteresē, neiet cauri, jo pēc divdesmit gadiem būsiet vēl lielākā purvā, bet līdz nosvīšanai pensijā vēl kāds brīdis būs jāpastrādā.

ieraksts 310

Grāmata, kas manu pasaules skatījumu izmanīja visvairāk, laikam, ir “Skrūvšņores vēstules“, jo pēc šī K.S. Luisa garadarba, kļuvu nedaudz iecietīgāks pret brāļiem un māsām. Nē, es nesaku ka pārstāju ņirgāties pilnībā, tomēr sāku apzināties vairāk, to ko špļauju laukā. Zinu, zinu… tie 25% krievu asiņu dara savu, rezultātā pārāk bieži esmu ekspresīvs un neapdomīgs. Sāls ir tajā, ka sāku mācīties likt lietā latvisko lēnprātību(~50%) un vācisko(25%) racionalitāti, lai vecumdienās mani sabiedrība neaizdzītu dzīvot Ziemeļvidzemes mežos.

httpvh://www.youtube.com/watch?v=XVaJTRxq6N8
My Own Private Alaska — After You