ieraksts 252

Atceries, mēs sēdējām tajā mazajā virtuvē, Tu cepi kartupeļus, mēs runājām, Tev mirdzēja acis, es nespēju, toreiz, iedomāties savu dzīvi bez Tevis, bija ziema, laikam arī sniegs, nevis kā tagad, Tevi pazinu labi ja mēnesi, mēs gulējām zem segas un sildījām viens otru, klausījāmies to skumīgo dziesmiņu par trako pasauli, kavējām lekcijas, staigājām pa Valdemāra ielu, stāstījām viens otram visādas muļķības un pasaciņas. Tas bija sešus gadus atpakaļ. Tomēr aizvien Tevi mīlu.

ieraksts 251

Bērnībā bija ļoti grūti, sarežģītākos, nomācošākos brīžos, apvaldīt asaras, tās pašas spiedās laukā, pat ja to ļoti negribēju. Tamdēļ ļoti bieži vēl nācās saņemt papildus garīgās un fiziskās dunkas no skolasbiedriem. Īstenībā mani vairums uzskatīja par mīkstu tirliņu, kurš ir tikai puņķutapa, nekas vairāk. Mani ir piesējuši pie koka, ieslodzījuši suņubūdā, klapējuši, bet tad ap 13 līdz 14 gadu vecumu man tas pieriebās un pakāpeniski sāku mainīties. Iespējams vairāk noslēdzos sevī, neizrādīju savas patiesās izjūtas, sāku lietot alkoholu, kā arī strauji degradēju savu smadzeņu potenciālu. Vidusskolas beigās biju kļuvis par tipisku, iedzert mīlošu, purnu, kurš pret apkārt notiekošo izturējās ar dziļu riebumu.

Šāda pāreja pusaudžu gados no pinkšķētāja līdz bezkaislīgam kretīnam ir atstājusi lielu iespaidu uz manu pašreizējo dzīves uztveri, jo nevaru ciest ja kāds blakus bimbā vai čikst, tomēr nebaidos atzīties mīlestībā sev dārgajiem. Viņiem gan ir visgrūtāk sadzīvot ar mani, esmu aizvien palicis autoritārs preteklis, nu tāds kurš par visām varītēm cenšas uzspiest savu viedokli…

Bučas.

ieraksts 243

Katra cilvēka dzīve ir vēsture, senāku vai jaunāku laiku, tam nav nozīmes.
Mana vectēva māsas vīrs Fricis Valdmanis (vienkārši Fričonkulis) ir dzimis 1924. gadā Pleskavas apgabalā, karojis Otrajā pasaules karā, Sarkanās armijas rindās. Iespējams šis ir viņa pēdējais rudens, jo jau vairāk kā nedēļu viņš ir smagi apsirdzis un šorīt viņu aizveda uz slimnīcu.

Pateicoties viņa kaimiņam Paulam Pierhurovicam viņa stāsts, iespējams, ir kļuvis nemirstīgs.

httpvh://www.youtube.com/watch?v=vIhjH9DSRZ8
video saite

httpvh://www.youtube.com/watch?v=dI8hjabB7Ck
video saite

ieraksts 219

Kad biju mazs, man ļoti patika vizināties līdzi vectēvam ceļamkrānā. Viņš strādāja Ventspils SCO, kur galvenais sabiedrotais bija МАЗ КС-3571. Ka jau mazs brēveris, dikti jūsmoju par iespēju pacelt kādu paneli ar šo Baltkrievijā salikto brīnumu. Varu lepni jums pavēstīt, ka Ventspilī zem Galvenā prospekta, ir pāris manis liktas ūdens caurules. Hmm man laikam bija kādi seši gadi, kad paveicu šo varoņdarbu.

Tomēr tagad neesmu bijis Ventspilī apmēram astoņus gadus, nez tur tiešām pašlaik ir pilsēta ar rītdienu? Drīzāk, jau padumjo vēlētāju miests, jo nespēju prātā izskaidrot, kā Lembi var iebalsot nejēgā tik daudz reižu.

Tas ko gribēju pavēstīt ir, ka kopš tām vasarām, kuras pavadīju Ventspilī, degunam ir toksikomāniska bauda ostīt darvu un soļarku, ja redzu sliežu vai veco padomju mašīnu remontdarbus, kādu brīdi pastāvu blakus, jo tas atsauc atmiņā bērnību.

Apmuļļāsim to kādēļ Lembis tiek ievēlēts… Iespējams pie vainas ir latviešiem tik tipiskais kalpa sindroms, kurš meklē kādu kungu, lai tas ar stingru roku, varētu valdīt pār dvēselēm un miesām. Latvietim patīk, ja to bīda un dīda, jo pašam pietrūkst zināšanu un drosmes, lai pieņemtu lēmumus. Ja tomēr ir iespēja paveikt kādu uzdevumu pašam, tad bieži tas tiek darīts, lai kāds labums atlektu darītajam, nerēķinoties ar kopējām sabiedrības interesēm. Diemžēl, šis arī, iespējams, ir pašreizējās valstiskās ķezas iemesls. Pret to var cīnīties tikai izglītojoties, un atmetot senīlos aizspriedumus un ieradumus. Aizmirstot jaukās sendienas, pārstājot ostīt soļarku, un doties tālāk.

Tas nemaz nav tik grūti, jo var sākt ar vienkāršāko, piemēram lasīt grāmatas, jebkur un jebkad, ja ir tāda iespēja. Esi tak ievērojis, ka pie mums, šis netikums (lasīšana), ir sastopams ļoti reti. Netici?! Iekāp autobusā, vilcienā vai tramvajā, aizej uz parku un saskaiti cilvēkus, kuri lasa, man liekas pietiks ar vienas rokas pirkstiem. Latvieša prāts nav samaitāts ar intelektu, tā ir tikai vieta rasolam un televizoram. Pārējais, visdrīzāk, tiek uzskatīts par lieku un nevajadzīgu. Mums patīk pukstēt par grūto šodienu, bet netīk pārmaiņas. Žēl.